Homo Novus

Blogs

Kurā valodā sapņo tu?

Igors Gubenko | 29 09 2022 | Recenzija

Amizantas sakritības kārtā korejiešu mākslinieka Džahas Kū izrāde “Lallināt un trallināt” Rīgā bija skatāma nākamajā dienā pēc soctīklos karsti apspriestā “Aizliegtā paņēmiena” laidiena, kas bija veltīts “anglomānijas” fenomenam Latvijas jauniešu vidū. “Perfect timing*,” nodomāju pie sevis, dodoties uz izrādi, jo raidījuma komandas centieni analizēt to, kā “angļu valoda arvien vairāk iesūcas mūsu jauniešu prātos”, lieliski sabalsojās ar izrādes aprakstā pieteikto refleksiju par angļu valodas globālo dominanci un iespaidu, ko tā atstāj uz Dienvidkorejas sabiedrību.

Izrādes oriģinālnosaukums “Lolling and Rolling” ietver atsauci uz grūtībām, ar ko, apgūstot angļu valodai atbilstošu līdzskaņa “r” izrunu, saskaras daudzi, kam dzimtā valoda ir korejiešu (kā arī japāņu un ķīniešu). Jau pirms divdesmit gadiem Rietumu mediji vēstīja par savdabīgu modi Dienvidkorejā – mēles saitītes operāciju, kas atrisina izrunas problēmu un tādējādi sola panākumus un sociālo prestižu, ar ko Dienvidkorejā asociējas nevainojamas angļu valodas prasmes.

Kritiskais skatiens, ar kādu Džaha Kū raugās uz savu tautiešu “anglomāniju”, pamatojas lingvistiskā imperiālisma idejā, ko 1992. gada grāmatā ar tādu pašu nosaukumu popularizēja valodnieks Roberts Filipsons. Pētot angļu valodas mācīšanu dažādās pasaules malās, viņš to atzina par globālā kultūrimperiālisma formu, kas ilgtermiņā rada nopietnus eksistenciālus riskus citām, mazāk konkurētspējīgām valodām. Izrādē 1984. gadā dzimušais Džaha performatīvi ilustrē Filipsona ideju, stāstot par savu angļu valodas apgūšanas pieredzi pensionēta amerikāņu kareivja Džeka vadībā.

Izrādē vairākkārt izskan nu jau nelaiķa Džeka balss – mākslinieks atskaņo to no DJ pults, ko savulaik iegādājies pēc Džeka padoma, lai strādātu pie savas angļu valodas uzrunas. Kamēr pati DJ pults, pie kuras teju visu izrādes laiku stāv Džaha, rada asociāciju ar anglofonās popkultūras “maigo” hegemoniju, izbijušā militārista Džeka motivējoši pamācošās uzrunas liek viņu uztvert kā tradicionāla, uz piespiešanu orientēta lingvistiskā imperiālisma personifikāciju.

“Ja vēlies labi runāt angliski, tev pat jāsapņo angliski,” suģestējoši komandējošā toni skaidro Džeks. Pati viņa klātbūtne Korejā vedina domāt par šīs valsts vēsturi, ko ataino izrādē integrētā dokumentālā filma. Uz lielajiem ekrāniem Džaham aiz muguras cita starpā redzami kadri no Japānas impērijas laika (1910–1945), kura beigu daļā korejiešu valoda tika stingri ierobežota, tostarp sodot skolēnus par tās izmantošanu. Šo dzimtās valodas izdzēšanas centienu relatīvos panākumus skaudri demonstrē Džahas vecmammas jaunības atmiņas par Korejas atbrīvošanu 1945. gadā, ko viņa sagaidīja, japāniski kliedzot “banzai!” – jo neatcerējās, kā paust prieku savas ģimenes valodā.

Līdztekus pamatotām asociācijām ar rusifikācijas politiku, kas vēsturiski tika īstenota arī Latvijas teritorijā, šīs ainas liek domāt par Krievijas patlaban piekopto lingvistisko imperiālismu okupētajos Ukrainas apgabalos, kur ukraiņu valoda tiek izņemta no obligātās skolu programmas vai aizvietota ar krieviskotu, suržikam līdzīgu modifikāciju. Mans jautājums izrādes veidotājam un arī sev pašam: vai un kā iespējams salīdzināt šo vardarbīgo, svešas varas īstenoto lingvistisko apspiešanu ar mūsdienu Latvijas, Dienvidkorejas un citu brīvo zemju jauniešu labprātīgo “anglomāniju”?

Jaunieši, kuri vēlas pēc iespējas vairāk un labāk runāt angliski, pavisam noteikti neapzinās šo vēlmi kā ārēji uzspiestu. Vai tas nozīmē, ka viņu valodas paradumu kontekstā vara nav aktuāla analīzes kategorija? Noteikti ir, bet šī vara ir kvalitatīvi citāda. Tai nav precīzi nosakāmu avotu, un tie, uz kuriem šī vara iedarbojas, neredz iemeslus tai pretoties, jo nemaz neapzinās, ka ir pakļauti kādai varai. Tās pamatinstruments ir nevis apspiešana un piespiešana, bet vēlmes raisīšana, piemēram, vēlmes pēc piederības konkrētai statusa grupai, baudot tai raksturīgu dzīvesveidu un iespējas. Jo vairāk cilvēkiem veicas šajā ceļā, jo lielākā mērā viņi no šīs varas objektiem pārvēršas par tās nesējiem: piemēram, izvēloties ierakstīt savas dziesmas angliski, K-pop izpildītāji ne tikai apliecina pakļaušanos “anglomānijas” maigajai varai, bet arī darbojas kā tās vēstneši.

Detaļa, kura noteikti lika pasmaidīt daudziem Džahas Kū izrādes skatītājiem Hanzas peronā, bija viņa vārdi par Dienvidkoreju kā mazu nāciju. Ja 50 miljonu valsts ar globāli ietekmīgu ekonomiku un popkultūru, kuras produktus labprāt patērējam arī Latvijā [1], uzskata sevi par mazu un “nedzirdamu”, ko lai sakām mēs? Un kā lai panākam, ka nesalīdzināmi labākas angļu valodas prasmes mūsdienu jauniešu vidū papildina, nevis aizstāj spēju precīzi un niansēti runāt, rakstīt, domāt un sapņot latviski?

Ņemot vērā manu iepriekšējo analīzi, abstrakta atbilde būtu: jāstimulē vēlme lietot latviešu valodu [2]. Jāspēcina sajūta, ka sarunāties latviski ir ne tikai atbildīgi un patriotiski, bet arī mūsdienīgi un cool. Skaidrs, ka šādu sajūtu nav iespējams inženierēt no augšas. Taču to ir iespējams veicināt, atbalstot laikmetīgo kultūru – mūziku, kino, mākslu, literatūru –, kura latviešu valodā runā par lietām, kas mūsdienu jauniešiem ir patiesi svarīgas. Galvenā rekomendācija, plānojot šādus atbalsta pasākumus: uzklausīt un iesaistīt pašus gala adresātus, jo svarīgas ir tieši viņu prioritātes, nevis radošās inteliģences un politikas veidotāju priekšstati par to, ko vēlas jaunieši.

Esmu pateicīgs Džaham Kū, ka ar savu izrādi, pats to nezinot, viņš iesaistījās mums visiem svarīgā sarunā par kopīgu nākotni, kuras tendences rada pamatotu satraukumu. “Lallināt un trallināt” nesniedz skaidras un pārliecinošas atbildes, bet nevajadzētu novērtēt par zemu pašu jautājuma uzdošanu.

  • Īstajā brīdī. (No angļu val.)

[1] Atceros, kā 2008. gadā Latvijas filozofu organizētajā starptautiskajā konferencē “Praktiskais prāts un dzīves pasaule” Tokijas Universitātes profesors man, toreizējam maģistrantūras studentam, bez kāda īpaša konteksta norādīja: “Jums ir korejiešu dators.” Tobrīd nesaņēmos drosmi pajautāt, ko tieši profesors ar to vēlējās pateikt. Joprojām neesmu to sapratis.

[2] Vienkāršības labad pieturos pie valodniecībā akceptētās izpratnes par valodu kā rīku, ko mēs lietojam, kaut gan esmu pārliecināts, ka mūsu attiecības ar valodām ir daudz intīmākas: mēs dzīvojam, mājojam, esam tajās. Es pat uzdrošinātos apgalvot, ka izpratne par valodu kā jēgas telpu, kurā mēs dzīvojam (nevis rīku, ko lietojam), ir viena no būtiskākajām 20. gadsimta filozofijas un humanitāro zinātņu atziņām.

Avots: Satori