Homo Novus

Blogs

Valdzinošā sāpju meditācija

Marija Luīze Meļķe | 05 09 2022 | Recenzija

Flirts ir viens no dabas pirmelementiem. Zīdaiņi savaldzina sievietes, un viņas nespēj par tiem nerūpēties. Putni ar savām spalvām un dziedāšanu to vien dara, kā tiecas viens otram iepatikties. Kukaiņiem ir ļoti bagātīga flirta kultūra, un tai pakļaujas arī tie, kuriem pēc attiecību nodibināšanas tiek nokosta galva. Cilvēks var galīgi sareibt, mēģinot izšķirt, kad dzejā sekss simbolizē nāvi, kad nāve simbolizē seksu, kura puķe līdzinās kurai ķermeņa daļai un vai tomēr simpatizējošais subjekts nav iepaticies tieši tāpēc, ka viņa klātbūtne drīzāk atgādina vasaras iestāšanos pēc nebeidzami pelēka un pretīgi atkušņaina pavasara, nevis atrašanos blakus cilvēkam, šim kustonim, kas nekādi neatšķiras no dzejnieka paša. Nav nozīmes šos tēlus šķetināt, jo tas viss ir viens un tas viss ir flirts.

Tāpat arī mākslā – ja autors ir spējis savaldzināt, skatītājs ļauj viņam nokost sev galvu. Savā ziņā viņš pat vēlas tikt sagrauts, un to pierāda milzīgais kultūras apjoms, kas centrējas ap neatrisināmām ciešanām un melanholiju, galveno varoņu nāvi un visādu citu postu.

Lilianas Šteineres “Sirēnas deja” ir kas līdzīgs meditācijai par flirtēšanas brīdi. Proti, ar skatītāju beigās nekas īsti nenotiek, bet izrādes laikā viņš tiek nepārtraukti vests uz kaut ko, šķiet, bīstamu, bet pavisam dabisku, tādu, kas ierakstīts dabā un nav apstrīdams. Taču atšķirībā no klasiskiem skatiem ar tamburīnu spēlējošu meiteni suģestējošais tēls izrādē nepārprotami piedzīvo emocionālas sāpes, izpildot rituālu, kas drīzāk šķiet instinktīvs, nevis kultūras noteikts. Nodalījums ir būtisks, jo, lai arī dejotāja ir vidēja auguma nedaudz tumsnēja sieviete puantēs, viņas ķermeņa kustības un izturēšanās liecina par ko citu. Proti, šī deja patiešām vairāk atgādina medūzas vai indīga tauriņa iedabu nekā cilvēka izdomātu un izpildītu horeogrāfiju. Tikai skumjas viņas sejā un vēlāk brīdis, kurā tiek meklēts jauns ietērps spēles turpināšanai, liek ieraudzīt, ka viņa ir sieviete.

Viņa uzģērbj zeķes un cimdus no cilvēka matiem, aizvelk līdz skatuves vidum savādu tīklu, un telpā izdziest gaisma. Jūtu nelielas bailes, jo mentāli atdevu dejotājai savu roku jau pirmajās desmit izrādes minūtēs, un šajā brīdī viņa ar iegūto uzticību varētu izdarīt jebko. Vissliktāk būtu ieraudzīt, kā viņa nodara sev pāri. Arī blakussēdētājas čaukstināšanās un teju konstantie čuksti no aizmugurējās rindas mani satrauc galvenokārt tāpēc, ka varbūt šo neuzmanību sajūt arī viņa. Bet gaisma atkal parādās un gandrīz nekas nav noticis, tikai kāju kustības, atdarinot astes sišanos, liek matiem izskatīties pēc aļģēm. Šajā brīdī es saprotu, ka sirēnas deja, viņasprāt, ir neizbēgams liktenis. Garderobē atrodas vēl citi tērpi, tos var uzvilkt un novilkt, mainoties noskaņojumam, un gaisa skūpstu vietā jūrniekam uzšņākt, bet šis ir moku rituāls, pēc kura tu varbūt beigsi, bet varbūt nobeigsies. Lai kā nebūtu, no flirta nav iespējams izvairīties. Kad sirēna nedzied kuģiem, jūra dzied sirēnai un saplēš sevi pret akmeņiem.

Acots: Satori