Homo Novus

Blogs

Kaut kas no tā ir kaut kas īsts

Luīze Pastore | 05 09 2022 | Recenzija

Ģimene koncertšovam sāk gatavoties jau nedēļu iepriekš. Patiesībā uz koncertu ies tikai viņi trīs – mamma un abi bērni, taču nevilšus iesaistīts arī tētis, kurš visu nedēļu klausījies, kā vakaros pirms gulētiešanas bērnu guļamistabā skan smiekli. Ne jau vienkārši smiekli: tie atšķiras no līdz šim dzirdētajiem. Tie ir gandrīz vājprātīgi, bērni smejas kā kutināti un nespēj rimties. Taču mamma vienkārši lasa viņiem grāmatiņu – nekāda kutināšana tur nenotiek, ar tādām lietām parasti nodarbojas tētis.

Mammai būs kaut kas jāuzraksta par koncertšovu. Viņai ir priekšnojauta, ka bērniem tā, iespējams, laikmetīgais formāts šķitīs draudzīgāks, ja pirms tam būs lasīti Daniila Harmsa dzejoļi, kuri ir koncerta pamatā. Vispār mammai nedaudz kauns, ka tas nav izdarīts agrāk, jo grāmata iznākusi jau pirms diviem gadiem [1]. Vāku rotā izsmietais, nežēlīgu joku pakļautais cilvēks, un kaut kas dizainā līdz šim licis domāt, ka grāmata mērķēta vecākiem bērniem, ne jau viņas četr-un-piecgadniekiem. “ĻOTI BRIESMĪGS NOTIKUMS”, mamma nolasa viņiem priekšā, un bērni satraukti noskurinās. Jau ar pirmajiem dzejoļiem viņi savās gultiņās ripinās un smejas kā kutināti.

Šajā vecumā viņus vēl arvien vilina Harmsa valodas atkārtojums un ritms, ko tas rada. Mamma cer, ka arī koncertšova radītāji būs par šo vecumposma uztveres īpatnību padomājuši. Viņa gan tic, ka pats Daniils Harmss ne sevišķi domāja par savu lasītāju. Harmsam bērni nemaz neesot patikuši. Viņu tikai vilināja absurds un groteski sižeti, un tā nu sanācis, ka tas patīk arī pirmsskolas vecuma bērniem. “Dažiem autoriem gan paveicas,” mamma, ne gluži bez greizas sirds, nodomā. Tomēr kaut kas par koncertšovu būs jāuzraksta, tāpēc viņa klusi cer, ka biedrībai “Sansusī” gan bērni patīk. Ne visiem tā vienkārši var paveikties, radot kultūras pieredzi bērnu auditorijai.

Organizatoriem paveicas, ka viņas bērni sestdienas rītā ir labā omā. Šis rīts ir pagājis neticami mierīgi. Mašīnā mamma pēc pieprasījuma atkal lasa Harmsu, “tos smieklīgos dzejoļus”, kuri jau pēc divām trim reizēm ielipinājušies bērnu atmiņā. Bērni ir normāli paēduši, pat piekrituši pirms pasākuma pačurāt. Tas viss ir svarīgi, lai bērns spētu kvalitatīvi uztvert jebkuru kultūras notikumu. Turklāt vienam no bērniem, pandēmijas mājsēdes upurim, šī būs viena no pirmajām koncertu pieredzēm dzīvē. Pirms koncertšova režisors Klāvs Mellis stāsta, ka bērni drīkst koncerta laikā pārvietoties, dejot un visādi citādi justies brīvi. Arī iet prom, ja viss liekas par skaļu. To ir ļoti svarīgi dzirdēt, un šāda ziņa noņem vismaz pusi no spriedzes, kas vecākiem jāiztur pieklājīga sēdkoncerta laikā.

Koncerts sākas ar šova tituldzejoļa kompozīciju “Savādi cilvēki stāv ļoti savādi”, un šī dzejoļa atkārtojums koncerta laikā veido cerēto un gaidīto ritmu. Bērni dzejoli atpazīst visas reizes, kad tas izskan Armanda Siliņa balsī, turklāt katru reizi komponists Platons Buravickis tam piešķīris citu muzikālo materiālu. Te ir pirmsskolas vecuma bērniem tik vajadzīgais atkārtojums, taču katru reizi tas sniedz jaunu pieredzi – kā pazīstamais rotaļu klucītis, ko aplūkot ikreiz no citas puses.

Mājās šo dzejoli bērni lūdz lasīt bieži. Tas nav ne pats komiskākais, ne jocīgākais, taču bērni vienojas – tas ir dzejolis par “grāmatiņām”. Te viss ir savādi – “Savādi putni / Savādi lido”, un, protams, “Savādi cilvēki / Stāv ļoti savādi”, bet “Mēs pasmaidīsim / Un teiksim: šī zeme / “No papīra taisīta ir”. Mamma ir panākusi, ka viņas bērnu pasaulē viss, kas atrodams grāmatās, ir vairāk “pa īstam” nekā realitāte. Uz papīra uzdrukātajos burtiņos un ilustrācijās ir lielāks patiesīgums, ticamība un prieks. Tāpēc šis dzejolis ātri kļūst bērniem svarīgs – viss, kas te (grāmatā vai koncertā) notiks, būs jocīgi, bet pa īstam.

Muzikāli mamma šo koncertu pie sevis nodefinē kā “bērnu reivu”. Elektroniskā mūzika jeb, kā pēc koncerta saka bērni, bumsī-bumsī ir pietiekami lipīgs, turpretim Siliņa balss apzināti ritmu jauc, lai radītu jau dzejoļos un bērnu prātos uzburto absurdu. Gaismas efektu, analogo projekciju, kinoaparāta sprakšķu un tarkšķu pavadījums liek noticēt, ka absurdā pasaule ir īsta, materiāli taustāma vieta, kurā pilnīgi iespējami dzīvo Harmsa jocīgo sižetu tēli: gudrais un pamācošais patvāris, kurš atpazīst sliņķus pa gabalu, peļu austiņas un astītes uz kuģa klāja, lielīgie meļi un apmuļķotie masku balles viesi (Klāva Meļļa savādais bārdainis te kļūst par vakara naglu, sīkaļpuikas Koļu un Petju iemiesojot skumji valdzinošā svešiniekā). Mamma redz, ka laikietilpīgā gatavošanās koncertam un dzejoļu iepazīšana ir bijusi pareizā izvēle. Bērni saprot dzirdēto un ar prieku atpazīst lasīto, un brīnās, kā savā galvā uzburtais var pārvērsties citā tēlā. Tas ir jocīgi, un tas viss ir liels joks.

Turklāt izrādās – joks pavisam ticams. Pēc koncerta mamma baksta bērnus pēc sajūtām. Viņai pietiek ar pirmo domu, kas izripo apaļa un gatava no piecgadnieka pasaules: “Mammu, zini, es tev pateikšu. Kaut kas no tā ir kaut kas īsts.”

Lūk, recenzija.

Avots: Satori