Homo Novus

Blogs

Ledus zem majora kājām

Aleksejs Muraško | 08 09 2022 | Recenzija

Ēkā ar lieliem skatlogiem, kas atgādina vai nu izbijušu pārtikas bodi, vai nelielu policijas iecirkni Norvēģijā, trijās rindās sēž jauni cilvēki. Uz pretējās sienas blakus vientuļam logam projektors raida ciparu virkni, kas līdzīga telefona numuram. Pie skatītājiem iznāk jauns vīrietis basām kājām un kalsnu sejas reljefu, klusējot sakumpst zem projekcijas, atbalstās ar galvu pret parketa grīdu un saliec rokas aiz muguras. Metronoms sāk laika atskaiti. Paiet pirmās piecas minūtes. Vīrietis nekustas un klusē, kamēr viņa paša balss no skaļruņiem stāsta par masu represijām pēc 2020. gada 9. augusta prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā – notikumiem, kas kļuvuši par šīs uzstāšanās iemeslu.

Jauno cilvēku sauc Igors Šugaļejevs, kādreiz viņš bija aktieris un bieži filmējās baltkrievu un krievu seriālos. Likteņa ironijas dēļ vislabāk zināmajā no tiem viņš tēloja milici. Pēc protestiem un tiem sekojošām represijām viņš bija spiests pamest Baltkrieviju. Garais performances nosaukums (“375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams”) ir atsauce gan uz administratīvā kodeksa pantu (23.34), kuru protestu laikā piemēroja lielākajai daļai aizturēto, gan uz radinieku un draugu neauglīgajiem mēģinājumiem ar apcietinātajiem sazināties. Daudzi no protestos aizturētajiem pozās, kas līdzīgas Igora ieņemtajai, nekustīgi pavadīja vairākas stundas. Apcietināto bija tik daudz, ka varas pārstāvji izvietoja viņu sastingušos ķermeņus visās pieejamajās vietās: milicijas iecirkņu un izolatoru pagalmos, palīgtelpās, sporta zālēs. Ķermeņi, kas atdzīvojās, nekavējoties kļuva par sargu vardarbības upuriem: tos sita ar gumijas rungām un spārdīja kājām. Uz dažu protestētāju mugurām bija sarkanas un baltas zīmes, ko tur atstāja milicijas darbinieki. Viņus ik pa laikam izvilka no aizturēto rindām, piekāva un spīdzināja.

Pēc divdesmit minūtēm priekšā iznāk meitene mētelī, ar uztraukumā drebošu roku noņem brilles un ieņem Igora pozu. Pēc piecām minūtēm iznāk un ceļos metas vēl viena. Dzirdot soļus un tuvošanos, Igors vēršas pie situatīvajām performances dalībniecēm: “Es nevaru jūs redzēt, bet, lūdzu, esiet uzmanīgi. Liels paldies jums!” Jau pēc neilga laika meitene mētelī sāk drebēt. Performanci papildina videoprojekcija, kas tiešraidē demonstrē te Igora saspringto izteiksmi, te citu dalībnieku sejas. Tuvplāns padara no attāluma grūti pamanāmās kustības izteiktas, meitene mētelī trīc. Pats mākslinieks visu laiku paliek nekustīgs. Piepeši kamera pagriežas pret zāli – skatītāju sejās mieru uzreiz nomaina neērtība. Pie sienas tupošajiem pievienojas vēl viens skatītājs, tad vēl un vēl.

Mēs nezinām, cik no Baltkrievijā aizturētajiem pieredzēja šādu un vēl necilvēciskāku apiešanos. Iekšlietu ministrija noslepenoja administratīvo sodu statistiku, taču tiesībsargu dati liecina, ka runa ir par desmitiem tūkstošu cilvēku. Un miljoniem cilvēku gan Baltkrievijā, gan ārpus tās skatījās slepeni nofilmētos kadrus no masu aizturēšanām, ko no viņiem šķīra telefonu un datoru ekrānu ērtā distance. Gluži kā “Smilgā” sēdošie skatītāji. Igors bija viens no viņiem. Neraugoties uz dalību protestos, viņš netika aizturēts, tāpēc joprojām jūtas vainīgs par to, ka viņa vietā cieta citi cilvēki. Tieši tas kļuva par viņa personīgo iemeslu radīt performanci.

Atšķirībā no izrādēm Polijā un Lietuvā, kuru laikā skatītāji, kas pievienojās Igoram, savā starpā sarunājās un reizēm pat dziedāja, Rīgas performanci pavada kapa klusums, ko paradoksālā kārtā pastiprina metronoma tikšķi. Kad atlikušas pēdējās desmit minūtes, meitene mētelī neiztur un bezpalīdzīgi nolaižas uz grīdas. Igors ar lejup vērstu galvu caur atplestajām kājām skatās uz mani, bet es sēžu tieši viņam pretī un rakstu savā telefonā šo tekstu. Nezinu, vai viņš redz mani ačgārnajā komforta un drošības pasaulē, no kuras distancēti vēroju viņu, vai arī es pats visu šo stundu redzu viņā apgāztu pasauli ar karu Ukrainā un tā neskaitāmajiem upuriem, karu, kurā baltkrievu režīms kļuvis par līdzzinātāju, turpinot represijas pret savu tautu. Līdz performances beigām paliek minūte. Igors teju nemanāmi kustina stīvos roku pirkstus.

Hronogrāfs rāda 00.00. Igors iztaisnojas un pieceļas. Asinīm pieplūdusī, sarkanā seja lēnām atgūst dabisku izskatu. Ar grūtībām piemeklējot vārdus, viņš paziņo, ka šodien, sestajā septembrī, “Desmitu lietā” apsūdzētie tiesībsargi un sabiedriskie aktīvisti saņēmuši ieslodzījuma termiņus, kuru summa ir 94 gadi. Vēl viens simbolisks skaitlis baltkrievu protestos un represijās.

Šī performance, kas man no sākuma kļūdaini likās mini izrāde, ne tikai nav iestudējums, bet, kā šķiet, nav līdz galam arī māksliniecisks akts. Drīzāk tas ir iesaistošs pilsoniskas un humānas rīcības akts, visnotaļ racionāls, labprātīgs un tādēļ vēl jo vairāk imersīvs. Vienā no intervijām Igors stāsta, ka performance ir atsauce uz nevardarbīgas pretošanās praksi. Tā sanācis, ka atšķirībā no ukraiņiem, kas pašaizliedzīgi pretojas mēģinājumiem uzurpēt varu un Krievijas iebrukumam, baltkrievi eksistē citādā, “pacifiskā” paradigmā, kuras ilgtermiņa efektivitāti attiecībā uz valsti un baltkrievu tautu nāksies vērtēt vēsturei.

Dramatisks vēstures piemērs, kad ļaunumam netika pretnostatīta vardarbība, ir Gandija “Sāls maršs” 1930. gadā. Žurnālists Vebs Millers savā reportāžā to aprakstīja sekojoši: “Ievainotie gāzās uz visām pusēm, bez samaņas un sāpju agonijā, ar salauztiem galvaskausiem un pleciem… Izdzīvojušie klusi un neatlaidīgi turpināja iet ierindā, līdz viņus nogalināja… Nebija ne kaujas, ne cīņas, demonstranti vienkārši gāja, un viņus slepkavoja.” Neapbruņotais Aleksandrs Taraikovskis, kurš 2020. gadā protestos Minskā ar paceltām rokām devās milicijas kordona virzienā, tika nogalināts ar lodi krūtīs. Daudzi ar gumijas ložu radītām smagām traumām krita turpat uz ielām. Bet tūkstošiem aizturēto, stundām sastinguši pie slavenā izolatora sienām Okrestina ielā un citviet Baltkrievijā, gaidīja administratīvo sodu vai ieslodzījumu.

Sastingstot savā pozā performances laikā, Igors neviļus iedveš man tikai vienu cerību – ka viss notikušais nav veltīgs. Ka viņš, tāpat kā visi sastingušie Okrestina ielā, izolatoros un cietumos visā Baltrievijā, ir ledus zem majora kājām.

Пока мы существуем — будет злой гололёд.
И майор подскользнется, майор упадёт.
Ведь мы — лёд под ногами майора!*

*Kamēr esam – ļauns ledus būs.
Majors paslīdēs, majors kritīs.
Mēs – ledus zem majora kājām!

Teksts no grupas “Гражданская оборона” dziesmas “Mы — лёд под ногами майора”. Parindeni tulkojis Rvīns Varde.

Avots: Satori