Homo Novus

Blogs

Rokas nolaižas?

Alise Zariņa | 07 09 2022 | Recenzija

Esplanādē uz soliņa sēž sieviete. Viņai pretī apstājas pārdesmit cilvēku grupa, no kuriem lielākā daļa tur virs galvas paceltus plakātus ar dažādiem aicinājumiem, saukļiem vai vienkārši vārdiem angļu valodā. Šajos cilvēkos it kā nav nekā konfrontējoša – ja sieviete ieskatītos viņu sejās, redzētu vieglu apjukumu, uzjautrinājumu vai neērtību. Bet viņa neskatās sejās, sieviete novēršas, pieceļas un aiziet, pat īpaši necenzdamās izlikties, ka šī aiziešana ir nejaušība. Viņa taču gribēja vienkārši pasēdēt parkā uz soliņa.

Lietuviešu māksliniece un dejotāja Agniete Lisičkinaite ved mūs tālāk. Šķiet, ka viņa mēģina īpaši netramdīt pilsētas mieru ar savu viltoto protestētāju bariņu – katra nejaušā satikšanās ir pāris sekunžu gara, un es pat sajūtu zināmu vilšanos, kad brīdis, kurā esam aicināti apstāties uz gājēju pārejas, ir pārāk īss, lai patiesi liktu automašīnām gaidīt, uztaurēt vai to vadītājiem pie sevis nolamāties. Esmu izvēlējusies plakātu, uz kura rakstīts “No” [1], man ir skeptisks noskaņojums, mīļotais cilvēks izsaka cerību, ka viss beigsies pie Krievijas vēstniecības, bet es jau zinu, ka mēs esam iekļuvuši pārāk rātnā vingrinājumā. Tiesa, varbūt tas arī ir tas, kas jāpierāda.

Gājiens/izrāde/performance sākās ar aicinājumu izraudzīties kādu no mākslinieces sagatavotajiem plakātiem, uz kuriem lasāmi tādi uzraksti kā “Tax the rich!” [2], “Palestine” [2], “Abortion is health care” [2] un tamlīdzīgi. Katrs dalībnieks varēja izraudzīties sev piemērotāko no šī liberālās domas asorti, ņemt baltu plakātu bez uzraksta vai arī palikt bez plakāta, jo, kā ievadvārdos saka autore, “mēs dzīvojam demokrātijā un nav jādara nekas, ko nevēlies”.

Triks ir vienkāršs, bet efektīgs – paceļot izvēlēto plakātu, izrādās, ka otrā pusē rakstīts pretējais. Tas, kurš pretimnācējiem rāda “Feminism” [3], aiz muguras palikušajiem ļauj lasīt “Misogyny” [4]. “Stop Ageism!” [5] pārvēršas par “Future Belongs to the Young!” [6], dzīvnieku draugs top vienlaikus par gaļēšanas entuziastu, bet es, jā, izvēlos “Jā”, jau zinot, ka mana pretruna būs pietiekami abstrakta, lai nesagādātu ciešanas. Tomēr visvairāk aizkustina plakāts, kurš nav politisks un kura vēstījumu nesavienojamība ir tik pazīstama. Uz vienas puses rakstīts “Help!” [7]. Uz otras – “Go away!” [8].

“Pīs. Lav. Juņiķī!” pretī Makdonaldam kāds vīrietis līksmi reaģē uz miera simbolu kādā no plakātiem. Tieši šajā vietā es pirmoreiz dzīvē stāvēju protestā. Mācījos vidusskolā. Tā bija PETA iniciatīva, man mugurā bija salātlapas imitējoša apakšveļa, un, ja tā padomā, man nav ne jausmas, cik liela manis daļa vēlējās nodot sabiedrībai būtisku ziņu, bet cik liela – pastāvēt Vecrīgā teju puskailai un tikt kaut kādas avīzes apakšējā stūrī. Neatceros, vai piedzīvoju kādu starpgadījumu. Gan jau. Tur bija daži cilvēki, kas mūs sargāja, man šķiet. Šogad stāvēju pretī jau pieminētajai vēstniecībai baltās, ar sarkanu krāsu aplietās apenēs, melnu miskastes maisu galvā, un kāds vīrietis kliedza, lai velkam tās nost, līdz kāds, domājams, aizvilka prom viņu pašu. Tajā brīdī atcerējos, cik ļoti mākslīgi var šķist performatīvi protesti, tāpēc centos domāt par Ukrainas sieviešu piedzīvoto seksuālo vardarbību, lai vispār saglabātu saikni ar notiekošo. Un uzreiz aptvēru, ka neesmu pietiekami stipra. Atlikušo laiku skaitīju savas ieelpas un izelpas. Lisičkinaite ir tērpusies sudraba biksēs, augstpapēžu kurpēs un caurspīdīgā, baltā džemperī. Nojaušu, ka tas tiks novilkts. Nav iespējams pilnībā izstāstīt stāstu par sievieti un protestu, paturot mugurā visas drēbes.

Nokļūstam Mākslas akadēmijas telpās un tiekam sasēdināti pretim projektoram, kur redzams video ar tikko piedzīvoto gājienu. Lisičkinaite aicina mūs pacelt rokas, vēlāk ar pirkstiem veidot V burtu un vēl mazliet vēlāk – pastiept gaisā divus vidējos. Daļa seko piemēram, daļa nolaiž rokas – šī nav viena no izrādēm, kur spiediens piedalīties traucē piedalīties. Sāk skanēt, šķiet, “t.A.T.u.” dziesmas “Мальчик гей” remikss, māksliniece dejo, tempam un intensitātei pieaugot, un, jā, kādā brīdī atbrīvojas no džempera. Vai iespējams dejot puskailai, neseksualizēt savu ķermeni un nepieļaut, ka to dara citi? Deja drīzāk ir jautājums, nevis atbilde. Performances beigās redzams, ka Lisičkinaite ir piedzīvojusi katarsi – kad viņa aicina mūs atkal pacelt gaisā rokas, māksliniecei trūkst elpas. Dejas laikā viņa savas krūtis ir nozieķējusi ar krāsu – tagad tās ir balts laukums, ko var aizpildīt ar tekstu vai nest tukšu.

Visu šo laiku viens no skatītājiem ir turējis gaisā paceltu plakātu par dzīvnieku tiesībām – es arī iepriekš pamanīju noteikto kustību ar kādu viņš to izvēlējās, un viņu no mums, pārējiem, atšķir tas, ka viņa protests nekad nebeidzas. Pārējie, šķiet, pat neapsvēra pēc aicinājuma pacelt rokas, paņemt tajās arī savus laikam jau pārāk plakātiskos plakātus. Rokas tomēr ir godīgākas. Skan kaverversija dziesmai “Believe”, Lisičkinaite joprojām smagi elpo.

“I really don’t think you’re strong enough, no,” [9] vairākkārt atbalsojas zālē – klusi un mazliet pārmetoši. Bet varbūt tā šķiet tikai man. “Slava Ukraini!” izrādes beigās saka Lisičkinaite, un varbūt tāpēc, ka ir iestājies kluss miers, bet varbūt tāpēc, ka protestēt gribas tikai dažiem, standarta atbilde izplēn kaut kur gaisā.

“Un kur mums tagad likt tos plakātus?” kāds izmisis jautā. Bet pie durvīm gaida jauna sieviete, kas tos laipni paņem. Par visu ir padomāts.

Avots: Satori