Homo Novus

Blogs

Aiz ticamības robežas

Rvīns Varde | 09 09 2022 | Recenzija

Dienā, kad jāraksta šis teksts, šifrēju “Rīgas Laika” sarunu ar vienu teātra cilvēku. Viņš citē Staņislavski, kurš pēc kādas izrādes sacījis aktieriem: “Jums ir problēma – jūs nonākat līdz ticamības robežai, bet neejat tālāk.” Acīmredzot Staņislavskis gribēja teikt, ka galvenās lietas notiek aiz minētās robežas. Ja viņš to pašu sacītu par “Homo Novus” izrādi “Brieža pēdējā nakts”, tie būtu klaji meli, un tad beidzot būtu mana kārta teikt: “Neticu!”

Šeit lasītājs var atviegloti uzelpot, jo neatstāstīšu izrādes sižetu, tāpēc ka tas šoreiz nav būtiski. Izrāde bija tikko sākusies, bet es jau ausījos, jo nicinu aprēķināmu maģiju un baidos no režisora aroda, kurā, līdzīgi zobārstam, kurš neizskaidrojamā veidā nosaka sāpošo zobu, tiklīdz tu paver muti, ir normāli nemanot iemidzināt skatītāja uzmanību un tad iedurt tur, kur sāp. Taču mana skatītāja modrība beidzās, kad attapos – ar šīm pārdomām esmu kļuvis par izrādes sastāvdaļu, mani paguva tajā iekļaut. Tiesa, mēģinājumi iekļaut notika, arī piedāvājot kafiju vai aicinot kaut kur doties, bet to es nicinu vēl vairāk. Esmu cilvēks, kurš netic to solījumiem, kuri velk kaut kur aiz piedurknes un apgalvo, ka būs jautri, jo nekad jau arī nav.

Ikdienišķa, gandrīz muļķīga traģikomēdija ir valoda, kuru es pārvaldu, tomēr, sēžot gandrīz pavisam tumšajā telpā, uzdevu sev jautājumu: “Bet ko tas viss man dod?” Un pats sev atbildēju – par laimi, mākslai nav nedz audzinošas, nedz estētiskas funkcijas, tā neatbild uz jautājumiem, vismaz tieši ne. Izrāde bija šķietami vienkārša, lai gan aiz katras nospiestās pogas un iedegtās spuldzītes ir lērums zināšanu, miljoni nospēlēto gammu, kas nodrošina rapsodijai skanējumu. Tāpat nav iespējams paskaidrot, par ko tieši bija izrāde. Skatītājs tika aizvilināts ar solījumu, bet attapās ar vajadzību definēt svarīgas, vārdā nenosaucamas lietas.

Un tomēr – ko man tas dod? Bruģē jaunas neironu taciņas smadzenēs un sludina vienlīdzību vārda visaugstākajā izpratnē, tajā, kurā es un atslēgu pievīlētājs, kurš sēž stacijas tuneļa caurvējā, peldam vienā zupā. Un tas viss ir reizē ļoti nopietni un šausmīgi, teju nepiedienīgi nenopietni.

Avots: Satori