JAUNĀ TEĀTRA FESTIVĀLS “HOMO NOVUS” STRAUJI TUVOJAS TREŠĀ GADU DESMITA ATZĪMĒŠANAI NĀKAMGAD.

Tas joprojām jūtīgi tver pasauli tās tagadnīgajā mainīgumā – drosmīgi rāda skatuves mākslu daudzveidīgo dialogu iespējamību ar visdažādākajām sabiedrības grupām, nevairās runāt par neaizsargātību, citādību, nepieciešamību tvert par dominējošajiem kairinājumiem klusākus un smalkākus signālus sevī un apkārtējos, meklē savstarpējas empātijas stīgas arī ārpus teātra baudītājiem ierastajām komforta zonām. Visu plašo programmas piedāvājumu, visticamāk, var paspēt izbaudīt visai ierobežots cilvēku skaits, un, apmeklējot dažādas izrādes vairākas dienas pēc kārtas, šķiet, ka skatītāju sastāvs ir diezgan nemainīgs. Pārlūkojot ārpus Rīgas piedāvāto, gribas cerēt, ka festivāls kādreiz publiskos Rīgā, Saulkrastos un Limbažos “Ak, Eiropa/Oh Europe” (Lielbritānija) ceļojošajā studijā dažādās valodās ierakstīto mīlas dziesmu klāstu vai vismaz kādu efektīgu izlasi no tā. Festivālā pārstāvēto mākslinieku plejāde atspoguļo Latvijas Jaunajā Teātra institūtā aktuālos sadarbības projektus un virzienus, akcentējot dialoga nepieciešamību ar visa veida citādību, iepazīstot un paplašinot savu aizspriedumu un priekšstatu robežas, apgūstot iekļaujošas kolektīvās prakses un dodoties ceļojumā katram savā iekšējo sajūtu universā caur tumsu, klusumu, dažādas intensitātes un dinamikas skaņainām. Tas, vai šī kopumā terapeitiskā ievirze sajūsmina, uzmundrina, garlaiko vai pat kaitina, lielākoties atkarīgs no skatītāja noskaņojuma, atvērtības un atsevišķos gadījumos arī angļu valodas zināšanām.

Pusdienu pauzē – izrāde ar breakdance elementiem vienam cilvēkam
Nesen modē bija pusdienlaika skrējiens, meditācija vai jogas nodarbība. Man nebūtu nekas pretī, ja par tendenci kļūtu pusdienlaika izrādes 15 minūšu garumā kā piektdienā pirms “Homo Novus” oficiālās atklāšanas. Un te nav runa par kaut kādu fāstfūdu, bet koncentrētu kumosu dvēselei pašā ikdienas skrējiena vidū. No Brēmenes mākslinieku grupas Schwankhalle Bremen 8 mazformāta izrāžu sērijas “Aklie randiņi – Rīga satiek Brēmeni (un otrādi)” man sanācis izvēlēties tikai vienu, jo neesmu rūpīgi izlasījusi aprakstu ar aicinājumu rezervēt vairākus izrāžu laikus, lai noskatītos dažādās 15 minūšu izrādes. Bet tajā pašā laikā – jau viens aklais randiņš ir gana daudz, turklāt manējais ir vairāk nekā izdevies.

Kaļķu ielas vecajā kazino pagrabā, kur ieved festivāla brīvprātīgā, mani sagaida sportiskā ikdienas apģērbā ģērbies mākslinieks Reza, puisis no Irānas. Tā būšot dejas izrāde par pandēmijas ietekmi. Sākumā viņš man uzdod divus jautājumus: vai pandēmija kaut kādā veidā ietekmēja manu dzīvi pozitīvi? un vai tagad kaut kas ir mainījies? Labi, ka šis jau ir diezgan daudz cilāts temats un nav ilgi jādomā, – es esmu iemācījusies novērtēt nesaplānotu laiku un pati labprāt kopju ilūziju, ka tagad viss ir kā agrāk. Rezas izrāde sastāv no četrām epizodēm, kas nosacīti reprezentē “veco, labo, normālo dzīvi”, lokdaunu, ierobežojumu periodu un atgriešanos pie “normalitātes”. Sava veida cikls, ko pāris pēdējo gadu laikā ar dažādām peripetijām izdzīvojis ikviens. Reza ir lokans un koordinēts kā pantera, perfekti pārvalda savu ķermeni arī izaicinošās attiecībās ar gravitāciju, acīmredzami nodarbojas ar breakdance, un viņam tas patīk un sanāk. Kombinācijā ar pantomīmu ar norobežojošo oranžbaltsvītraino lenti iezīmētā vienā kvadrātmetrā viņa izdodas radīt stāstus, kuros droši vien katrs skatītājs ierauga sev atpazīstamo un būtisko attiecībās ar laiku, telpu, apstākļiem un sevi. Tikšanās ar draugiem un agrākā bezrūpība, lokdauna apmulsums ar TV pults spaidīšanu un ledusskapja virināšanu, izgājieni maskās sabiedriskajā telpā un neticīgā apkārtlūkošanās – vai tiešām drīkst? Es dzīvoju līdzi viņa dejai un domās izdejoju savu pandēmijas pieredzi. Un priekšnesuma beigās esmu uzlādēta un priecīga. Atvadāmies kā draugi.

“Šķiet, ka strukturāli līdzīgās Rezas dejas izrādes katra tomēr ir unikāla, jo tajā piedalījies katrs nākamais skatītājs kā priekšnesuma līdzradītājs.”
Bērni un Harmss ir savienojamas lietas
Kad Kārlis Vērdiņš atdzejoja Harmsu, mani pārsteidza tas, ka nemaz netraucē oriģinālvalodas skanējuma trūkums. “Ļoti briesmīgs notikums” ir superīgs krājums, kas garantē daudz jautrības visu vecumu bērniem un pieaugušajiem, kuriem netraucē absurds un paskaudrs humoriņš. Kad padzirdēju, ka Platons Buravickis raksta mūziku bērnu izrādei “Savādi cilvēki stāv ļoti savādi” festivālam “Sansusī”, apbrīnoju viņa uzdrīkstēšanos. Šogad režisora Klāva Meļļa laikmetīgā koncertizrāde bērniem un vecākiem “Homo Novus” ietvaros izskanēja Tallinas ielas kvartāla koncertzālē “Tu Jau Zini Kur”. Sestdienas rīts, “bērnu reivs” ar komponistu pie analogajiem sintezatoriem un pults, Armanda Siliņa izteiksmīgais baritons un pustumsā ar spīguļbārkstīm aptinies dejojošs uzveduma režisors – kas var būt atbilstošāk? Mans astoņgadīgais pavadonis ir ērti iekārtojies uz spilveniem un ir pati interese, lai arī citkārt nācies novērot strauju uzmanības atslābumu. Bet te – diskotēka un koncerts, un vēl tie paši onkuļi Elīnas Matvejevas veidotajās videoprojekcijās visādi smieklīgi izpildās. Žēl tikai, ka mūzikas skaļums brīžam liedz saklausīt pilnu tekstu, kas principā ir visai asprātīgs.
Ir lieliski vērot, kā Lāsma Bērtule darbojas ar kameru un projekcijām, brīžiem viņai uz apaļa koka sēžamskrituļdēļa pievienojas Klāvs Mellis, neslēpjot aizskatuves darbošanos dažādos ampluā. Klausoties laikmetīgo kompozīcijas tehniku un stilu ritmiski strukturēto un elektronisko savijumu, prātoju, ko īsti nozīmē Platona Buravicka komentārs pirms izrādes, ka šī ir “īsta mūzika, kas pierakstīta notīs”, proti dziesmu cikls analogajiem sintezatoriem un baritonam? Acīmredzot tātad joprojām eksistē kāda auditorijas daļa (aizdomas krīt nevis uz bērniem, bet vecākiem), kurai šī disenīte varētu nešķist “īsta mūzika”. Savādi cilvēki. Labi, ka vismaz ir īsta spoguļbumba izrādes finālā – bērnu sajūsma par to gan jau spēj samierināt pat viskonservatīvāko vecāku. Ja nopietni, šādiem projektiem vajadzētu mērķprogrammu – intelektuāli piesātināta un garā brīva laikmetīgās mākslas piedāvājuma veidošanai bērnu un jauniešu auditorijai, ko ar pašcieņu un bez kompromisiem rada jauni un talantīgi mākslinieki.

Metafora un atkritumu maiss
Ar izrādēm tumsā ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Somu kompānijas WAUHAUS izrāde “Zibdeja” (Flashdance) kļūst par savdabīgu pārbaudījumu manai skatītāja pacietībai. “Hanzas peronā” skatītāju krēsli izvietoti vienā rindā apkārt pilnībā aptumšotai zālei. Skanot monotonai mūzikai ar zemas frekvences apakštoņiem, melnā grīdas plēve pamazām sāk viļņoties, čaukstēt un cilāties – vispirms pavisam zemu, pēc tam arvien augstāk un augstāk, telpā pamazām izdaloties atkritumu maisu materiāla polimēru smārdam. Zem plēves ir vairāki dejotāji, kuri liek čabošajam, melnajam, bezformīgajam veidojumam pamazām aizņemt skatītāja iztēles telpu, veidojot dažādas vizuāli un konceptuāli tveramas metaforas. (Nafta? tumsa? apdraudējums? nezināmais? Iedomājies savu variantu!) Kustību amplitūdas efekts, darbojoties ar plēvi lielā telpā, ir iespaidīgs, un kopā ar skaņainas dinamisko attīstību melnās masas kustībai noteikti piemīt potenciāls atraisīt iztēles spēles, sevišķi, kad aiz melnā horizonta nozūd arī pie pretējās sienas sēdošo skatītāju vāji saskatāmās sejas, liekot burtiski nonākt necaurredzamā tumsā. Šo tumsu laiku pa laikam šķeļ dejotāju rokās esošo kabatas lukturīšu zibšņi. Aizdomājos, nez kā viņiem tur zem plēves ir elpot… un saprotu, ka tas ir tāpat kā ezītis domāja par zirgu miglā, kamēr zirgam viss bija labākajā kārtībā. Ķermeņa kustības rada gaisa plūsmu, loģiski. Kustību intensitātes kāpinājums izrādes dramaturģiju virza uz finālu, plēvei čaukstot aizvien intensīvāk un zibinoties griestu prožektoriem. Laimīgs tas, kam izdevās izrādes veidotāju paredzētais iztēles ceļojums vai kaut vai pēcpusdienas snauda. Visi jau nevar, visiem jau nepienākas.

Imperiālisma citādā seja
Korejiešu mākslnieka Džahas Kū monoizrāde “Lallināt un trallināt” (Lolling and Rolling) kļūst par manu “Homo Novus 2022” virsotni, jo caur necerētu prizmu skaidrāk nekā jebkad agrāk ļauj ieraudzīt lingvistiskā imperiālisma viepli. Viepli, kura derdzīgais smīns karājas pār Ukrainu un kurš joprojām spirinās Latvijas divvalodīgajā izglītības sistēmā. Tas notiek, māksliniekam pie dīdžeja pults komentējot korejiešu situāciju starp japāņu un amerikāņu okupācijām 20. gadsimta 1. pusē, nācijas centieniem apgūt angļu valodu līdz pat nejēdzīgajai modei pārgriezt saitīti zem mēles, lai spētu korekti izrunāt angļu “r” burtu, kas anatomiskas īpatnības dēļ daudzām Āzijas tautām ir sarežģīti. Džahas stāsts par viņa amerikāņu angļu valodas skolotāju, kurš 20. gadsimta 50. gados dienējis Seulā, kopā ar paša refleksiju par korejiešu valodas un kultūras izaicinājumiem pastāvīgos kolonizācijas apstākļos ir tieša apsūdzība jebkuriem kolonizatoriem, kuri ar militāru spēku vai ģeopolitisku manipulāciju rezultātā sāk dominēt pār citas tautas valodas un kultūras telpu, pakļaujot to saviem likumiem. Tafta-Katsuras memorands starp ASV un Japānas militārajiem līderiem vai Molotova-Ribentropa pakts, viens pīpis. Mūsdienās angļu valoda kā lingua franca funkcionē ļoti lielā daļā pasaules, tomēr tas automātiski nepiešķir tai tiesības nonivelēt jebkuru citu, mazāku valodu, apšaubot tās nepieciešamību pastāvēt un attīstīties ar visām diakritiskajām zīmēm un gramatikas likumiem arī digitālajā pasaulē.

Montāža, kurā dažādu valstu premjerministri vai prezidenti katrs ar savu akcentu angļu valodā izrunā kādu spārnotu frāzi kādā no savām oficiālajām runām, ir spoža ilustrācija laikmetam, kad angļu valoda jau drīzāk tiek atzīta par pamatprasmi (kā lasīšana vai rakstīšana), nevis svešvalodu. “Ja gribi labi runāt angliski, tev pat jāsapņo angliski!”, saka skolotājs, bet Džaha atzīstas, ka joprojām sapņo dzimtajā – korejiešu valodā. Izrāde beidzas ar dzejoli korejiešu valodā, kura oriģinālu izrādes autors esot atradis pavisam nesen, jo tas visu laiku bijis zināms tikai angliski. Cik daudz pasaulē ir lingvistiskā koloniālisma dēļ pasīvu, apklusinātu, izzudušu valodu! Lai nu kam, bet mūsu pusotra miljona nācijai valodas saglabāšana ir tiešām aktuāls jautājums.

Solidarizējoties ar Baltkrievijas politieslodzītajiem
Baltkrievu mākslinieka Igora Šugaļejeva izrāde “375 0908 2334 Ķermenis, kuram jūs zvanāt, pašlaik nav pieejams” ir skaidri sociāls akts. 375 ir Baltkrievijas starptautiskais tālsarunu kods, 09.08. ir diena, kad 2020. gadā sākās masveida protesti pret Lukašenko un vēlēšanu rezultātu viltošanu, bet 23.34 – administratīvā kodeksa pants par masu pasākumu organizēšanas un kārtības pārkāpšanu, pēc kura šobrīd daudzi desmiti tūkstoši protestu dalībnieku notiesāti uz nesamērīgi ilgu laiku ieslodzījumā. Šugaļejevs ar savu ķermeni, rāpus uz ceļiem, ar galvu pret grīdu un uz muguras sakrustotām rokām, 60 minūtes nekustīgi stāv, kamēr uz ekrāna projicē laika atpakaļskaitīšanu no 60 minūtēm līdz nullei monotonu metronoma sitienu pavadībā. Vienubrīd uz ekrāna parādās projekta mājaslapas adrese ar QR kodu, ziedojumu vākšanas informācija un īss video no kāda policijas iecirkņa Minskas protestu laikā. Vairāki desmiti skatītāju vēro šo procesu, un tie, kas jūt aicinājumu, pievienojas Igoram, ieņemot līdzīgu pozu uz brīdi vai līdz pat izrādes laika beigām. It kā visiem ļauts pārvietoties, bet visi sēž, neviens nekustas. Spriedze slēpjas performances prognozējamībā – nekas nemainīsies, ja nu vienīgi vēl kāds sajutīs sevī vēlmi publiski pastāvēt uz ceļiem balstā uz galvas un uz muguras sakrustotām rokām. Manā izrādē tādu skatītāju ir desmit, nešķiet, ka ar kādu piedalīšanās būtu bijusi iepriekš sarunāta. Tātad tomēr kāda iekšēja balss diktē šāda publiska akta veikšanas nepieciešamību. Izrāde beidzas. Igors Šugaļejevs apskaujas ar divām meitenēm, kurām krieviski saka: “Elpojiet, elpojiet! Viss būs labi!” Iespējams, baltkrievietes vai ukrainietes. Tajā ir kaut kas skaudrs. Pēc tam viņš paziņo, ka tieši šodien (8. septembrī) Minskā vēl desmit protestu dalībnieki ir notiesāti kopskaitā uz 94 gadiem cietumā. Ir kauns par 21. gadsimtu.

Balodis, briedis un citi zvēri
Jāņa Baloža un Noela Kano performance “Brieža pēdējā nakts” notiek Nedzirdīgo savienības kultūras centrā “Rītausma” un tiek izpildīta angliski, tulkojums pieejams latviešu zīmju valodā. To konstatēju, jo samērā labi lasu no lūpām. Izrādes pamatā ir autobiogrāfiskas epizodes no kāda ziemas brauciena ar auto, kur Jānis Balodis vedis Noelu Kano no Klaipēdas ostas uz Rīgu pa sniegputeni, kura laikā notriecis briedi. Taču šim naratīvam ir tikai relatīvu pieturpunktu nozīme eksistenciālu pārdomu pilnā pašrefleksijā par cilvēka dzīvi kā procesu, kura gaitā notikumu virknējumi uzkrājas pieredzē, atmiņās, kuras bez palīglīdzekļiem grūti sakārtot lineārā secībā, un pagātnes izvērtējumā allaž klātesošas ir šaubas par kādu jau izdarītu vai neizdarītu izvēli. Balodis to demonstrē, izstāstīdams savu pieaugušā dzīvi un par struktūrelementiem izvēlēdamies sev piederējušās automašīnas. ‘

Performance sākas ar relaksējošu mūziku un Baloža dūdošanu mikrofonā, guļot uz grīdas, kamēr skatītāji ieņem savas vietas, vēl nezinot, ka spēles laukumi zālē būs vismaz trīs un nāksies pārvietoties. Stāsta pārvietošana trīs dažādos telpas punktos piešķir stāstījumam dinamiku, skatītāji tiek cienāti ar kafiju un “Jagermeister”, no kura jānoskurinās vairāk nekā no šaušalīgā stāsta par suņiem, kas izēd mirušā saimnieka seju vai uzklūp mirstošajam briedim.

Arī izrādē “Apklušana”, ko veidojis Dāvids Vēbers-Krebss, autobiogrāfisku stāstu epizodes saplūst un mijas ar audio ierakstiem, stāstniecēm ceļojot no vienas skatītāju grupas pie citas. Tās ir dažādas balsis, dažādas skaņas un trokšņi, kas atgādina par ikdienas informatīvās telpas un vides pārblīvētību. Trīs jaunu sieviešu stāsti par pieaugšanu, patstāvību un attiecībām ar ģimeni, kas dzīvo tālu. Par grūtajām izvēlēm, par atsvešināšanos un tuvināšanos, sevis saprašanu un ielikšanu sava laika koordinātās. Par zvēriem savā galvā un to savaldīšanu, par sevis meklējumiem.

Autobiogrāfiski stāsti un pašrefleksija šobrīd ir viena no redzamākajām tendencēm skatuves mākslā. No vienas puses, teātris kļuvis egoistiskāks, no otras – personiskāks, atklātāks un nesamākslotāks. Izrāde kā terapija dažādos aspektos kļuvusi par metodi. Grūti pateikt, vai terapijas vai aktīvisma instrumenta statuss mākslu kaut kādā veidā leģitimizē mūsdienu utilitāri, merkantili un visādi citādi pragmatiski orientētajā pasaulē vai specifiski “attaisno” tās pastāvēšanu. “Homo Novus” programmas arvien izteiktāk cenšas uzsvērt mākslas noderīgumu sociālo dialogu veidošanā. Gribētos cerēt, ka plašākā auditorijā par apmeklētajās izrādēs novēroto.