Festivāls “Homo Novus” šoruden ne vien turpina uzdot neatliekamus, bet ne vienmēr ērtus un ātri atbildamus jautājumus negaidītās vietās, bet arī izceļ priekšplānā cilvēka ķermeni un tā performatīvo raksturu. Ķermenis ne tikai stāsta, bet arī atceras. Ķermenim ir sava atmiņa, kuru katra savā veidā atklāj gan mītiski atkailinošā izrāde “Brieža pēdējā nakts”, gan spriedzē turošā performance “375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams”.

Ekopoēma par ceļu
Mans “stūrmanis” viedierīcē darba dienas izskaņā aizved mani uz Pārdaugavu, uz Latvijas Nedzirdīgo savienības kultūras centru – ar visnotaļ poētisku un izrādes kontekstā pat varētu teikt izrādei piemērotu apakšvirsrakstu – “Rītausma”. Izgūlies pustumsā uz aktu zāles grīdas, turot rokā mikrofonu, viens no izrādes veidotājiem – dramaturgs un arī savu darbu izpildītājs Jānis Balodis – sasveicinās ar izrādes “Brieža pēdējā nakts” apmeklētājiem. Viņa domubiedrs, argentīniešu izcelsmes Amsterdamā strādājošais aktieris un dramaturgs ar interesi par politiski mākslinieciskām protesta formām Noels Kano (Nahuel Cano) rūpējas par dažādu skaņu ierīču saskaņotību, radot miglaini dramatisku noskaņu un ļaujot skaņu ainavā sadzirdēt pat ritmisku brieža nagu skrapstoņu pret slidenu ceļu. Ja ne no auto aizmugurējās pasažieru daļas izrautā trīs sēdvietu rinda, kura spēles laukumā pilda automašīnas lomu, un ja ne zāles sānu daļā sarkanā tumsā slīgstošais no ziediem un lapām darinātais meža “altāris”, šķistu, ka esam koncertā.

Daļa no skatītājiem apsēžas krēslu rindās, citi – turpat puslokā uz grīdas, lai noklausītos Baloža un Kano muzikāli dramatisko un Jolantas Znotiņas surdotulkoto stāstu par kādas decembra nakts piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pilno braucienu ar auto, kurš savā ceļā šķērso brieža ceļu. Vakara gaitā atnākušie var tikt ne tikai pie vienas, divām vai vairākām kafijas krūzītēm, pie stiprāka malka smagākos izrādes brīžos un iespējas iemiesoties brieža lomā, bet arī pie kārtīgas devas tik cilvēcīgi uzstājīgo jautājumu, kas iesākas ar vārdiem: “Kā būtu, ja…”

Līdzās līdzšinējām Jāņa Baloža dokumentālā teātra iestrādēm politiskajā un ekoloģiskajā lauciņā, izrādē “Brieža pēdējā nakts” fakti ir pārklāti ar iekšupvērstu apziņas plūsmā ierakstītu poētiskumu, kurš piestāv naktī mērotam ceļa un ko dzirkstošu padara neuzbāzīga humora mirkļi.

Tumsas aizsegā ir vieglāk atzīties būtiskajā arī pašam sev.

Un naktis ir tas laiks, kad nelūgtas ierodas domas, kas sākas ar tiem pašiem vārdiem: “Kā būtu, ja…” Šis atslēgas teikums, ko atkārto Balodis, ripo cauri izrādei ar savu varbūtību, liekot domāt par krustojumiem pašu dzīvē un variējot no brīvā pantā kārtotām dzejas rindām līdz intīmai rokbalādei, čukstētai mikrofonā. Tiklīdz šķietami personiskais pietuvojas skatītājam, izrādes izpildītāji tūlīt atkāpjas soli atpakaļ, aizslēpjoties aiz kāda joka vai aiz situāciju raksturojošas, atsvešinošas remarkas. Šīs izrādes kontekstā siltas gaismas apspīdētā surdotulka klātbūtne notiekošajam piešķir TV ekrānā raidīta ziņu sižeta vai pat ceļa filmas efektu.

Nakts pārdomu noskaņu piesūcinātā izrāde “Brieža pēdējā nakts”, atspērusies no abu tās veidotāju pašpiedzīvotiem, līdz ar to dokumentāliem faktiem, līdzinās maģiskā reālisma apvītai ekopoēmai par ceļu. Tā laikā šķietami reālie dialogi un notikumi iegūst mainīgus apveidus un jēgas slāņus un pats ceļš – par terapeitisku procedūru tiem, kas plecu pie pleca sēž šai automašīnas mikrokosmā.

Līdzās ceļa motīvam svarīga ir arī iedomātā dabas scenogrāfija: decembris, tumsa, sniegputenis, slidenais ceļš. Tematiski svaigs pagrieziens šai darbā ir ekoperspektīva, jo izrādes veidotāji uzdod jautājumu, ko gan domā un jūt uz ceļa notriektais briedis šādā brīdī, un cilvēku viņi nodēvē par dzīvnieku tā ierastajā lielveikala “biotopā”.

Ceļš no punkta A uz punktu B, kas vieno abus braucējus, ir laika nogrieznis, kurā tie taustās arī savu atmiņu tumsā, līdz uzduras kam atkailinošam. Kā, piemēram, tunča konservam spoži izgaismotā lielveikala plauktā, tā izmakšķerējot no savas atmiņas bērnības epizodes ar tēvu pie ūdeņiem, mācoties noķert zivi bez makšķeres. Zvejojot paši savas atmiņas telpas pustumsā, Balodis un Kano vienlaikus saceļ sīkus vilnīšus arī skatītājā.

Pēc izrādes, izejot no centra “Rītausma” Pārdaugavas šaurajās guļamrajona ielās, līkumojot pret akrobātiskā precizitātē noparkotām automašīnām, nevilšus sāku domāt par katru no tām kā par daudzu citu cilvēku dzīvju aculieciniecēm. Izrādes stāstījums ir iedvesis elpojošo atmiņu dvašu transportlīdzeklim, kuram ir sava biogrāfija un atmiņu pieturas, turpretī izrādes veidotāji ir atgādinājuši, ka tu ceļā nekad neesi viens. Ar tevi vienmēr kopā ir tie, kuri tevi mīl (pat ja šie cilvēki ir pārtapuši vien caurspīdīgā gaisa plūsmā).

Drosmes vingrinājumi
Skatītāji Baltkrievijā ir drosmīgākā teātra auditorija pasaulē. Tā kādā sarunā savu skatītāju raksturo reiz jau festivālā “Homo Novus” viesojusies baltkrievu pagrīdes teātra apvienība “Baltkrievijas Brīvais teātris” (Belarus Free Theatre). Lai redzētu šī teātra izrādi, apmeklētāji 24 stundas pirms izrādes saņem īsziņu, kur ir tālākas norādes, kurp jādodas. Tālāk ceļš var vest uz kādu pagrabu, noliktavu, stāvvietu vai mežu Minskas apkaimē. Turklāt ieteicams līdzi neaizmirst paņemt arī pasi. Gadījumam, ja šo pasākumu neaicināti apmeklē arī valdošās varas policijas patruļas un aizved mākslas (un domu un rīcības brīvības) kāros sev līdzi.

Otro “cēlienu” šādam gadījumam, kad no teātra apmeklētāja nākas pārtapt politiski ieslodzītā personā, savā politiskajā performancē “375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams” festivālā “Homo Novus” demonstrē baltkrievu izcelsmes aktieris Igors Šugaļejevs (Igor Shugaleev), kurš nu jau dzīvo trimdā. Kā pats atzīst, ar vainas apziņu.

Lai politiski jutīgs teātris būtu pietiekami iedarbīgs, viens no tā nerakstītiem uzdevumiem ir pamest ierasto teātra telpu. To arī dara šīs performances veidotāji, izvēloties anonīmu telpu. Kaila, garena, bezpersoniska, balta telpa kādā Pārdaugavas šķērsielā. Projekcija uz baltās sienas ar elektroniskā pulksteņa ciparnīcu, kur sastindzis gaidās skaitlis 60:00, un ar performances nosaukumu. Pret projekcijas sienu pavērsta maza, uz statīva uzsēdināta videokamera. Tukšajā telpā apmeklētāji paši izvēlas vietu: uz palodzes, uz parketa grīdas vai uz krēsla, paņemot to no krēslu grēdas telpas stūrī. Gara auguma kalsns vīrietis iznāk telpas priekšplānā un ieņem acīmredzami neērtu pozu. Viņš notupstas uz ceļiem, rokas sakrusto satvērienā aiz muguras, kā saslēgtas neredzamos rokudzelžos, bet galvu ar visām brīvību alkstošajām domām tajā atbalsta pret grīdu. Un sastingst. Sākas laika atskaite, atpakaļgaitā.

Atrauti no ķermeņa, telpā no kaut kurienes atsvešināti atskan performances izpildītāja balss. Tieša, faktoloģiski atturīga, bez liekas drāmas. Atšifrējot skaitlisko performances nosaukumu, balss raksturo politisko situāciju Baltkrievijā (+375 – starptautiskais tālsarunu kods). Kopš 9. augusta (09.08.), kad valstī izcēlās masveida protesti pret prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu, par Baltkrievijas Republikas Administratīvā kodeksa 23.34 pantu par masu pasākumu organizēšanas un kārtības pārkāpšanu esot notiesāti jau vairāk nekā 40 000 baltkrievu. Poza, kurā sastindzis mākslinieks, līdzinās tai, kāda vairāku stundu garumā bija jāieņem politiski ieslodzītajiem baltkrieviem, dzīvojošiem valstī, kur viens un tas pats prezidents ir bijis pie varas jau 28 gadus. Par katru aizturēto veikto kustību vai skaņu sekoja soda mērs – fiziska vardarbība un psiholoģisks spiediens, piemēram, liekot dziedāt Baltkrievijas himnu vai atbildēt uz jautājumu, kas ir labākais prezidents pasaulē? Protestētāja vārīgajā pakrūtē mērķēti sitieni.

Kamēr performances izpildītājs stāv teju uz galvas visas sešdesmit pakausī smagi elpojošās minūtes, skatītājiem atstāta demokrātiska izvēle. Tie var pievienoties aktierim, ieņemot tādu pašu pozu, vai veikt finansiālu ziedojumu, noskenējot QR kodu, doties pavisam prom, palikt savās vietās, darīt jebko citu vai nedarīt neko. Pēc kāda stundas ceturkšņa performances māksliniekam pievienojas vēl viens cilvēks. Vēl pēc laba laika – vēl viens un vēl viens. Katram no tiem mākslinieks velta gan pateicības vārdu, gan brīdinājumu uzraudzīt savu pašsajūtu. Ar mazās videokameras palīdzību videomāksliniece Aleksandra Kononočenko panāk fizisku pietuvinājumu ķermeņa nospriegotībai, mainot projekcijā redzamos kadrus. Vienubrīd tas ir performances mākslinieka tirpstošo plaukstu tuvplāns. Citbrīd – pozas smagumā saburzīta, sasprindzināta mīmika asinīm pieplūdušā sejā. Vēl neērtāks kadrs ir tas, kad kamera tiek pavērsta pret apmeklētājiem un kad projekcijā mēs urdošā neērtībā, rāmi sēžam, ieraugām paši sevi.

Jo vairāk laika ir pagājis, jo smagāk sekundes duras pakausī.

Katras sekundes būkšķis šai telpā ir sitiens. Laiks sit. Un vienlaikus tas velkas brīžos, kad tik ļoti gribētos, lai tas iztecētu pēc iespējas ātrāk. Mirklī, kad laikrādis fiksē 00:00, cauri pašas ķermenim, kurš sēž un līdzcietīgi nekustas savā drošajā skatītāja krēslā, izskrien savāds atvieglojuma vilnis. It kā kāds būtu atraisījis nospriegoto telpu ar šādu vainas apziņas izpirkšanas aktu. Līdz ar to šī nevardarbīgā performance, kura cieņpilna klusuma pārņemtajā telpā sasaista tajā esošos, neatkarīgi no pozas, ir nevis skatuves mākslas fakts vai refleksija par politisko saspringumu mūsu pašu kaimiņvalstī, bet gan dzīvs arhitektonisks, skulpturāls veidojums (lai neteiktu – piemineklis) tiem, kuri uzdrošinās kailām rokām stāties pretī ieročiem, meliem, teroram. Kā klusējošā vienprātībā balstīta dziļa un ilga paklanīšanās tiem, kuri nežēlīgo režīmu izjutuši uz savas ādas Baltkrievijā. Vienlaikus kā skaļš atgādinājums, ka laiks iet uz priekšu, bet vai kaut kas mainās uz brīvības pusi?

Ķermenis festivālā “Homo Novus” šoruden ir viens no centrālajiem vēstnešiem. Tas atgādina, ka tad, kad balss ir zaudējusi savu spēku (tur, kur uz politiskās skatuves valda demokrātijas “teātris”), viss, kas atliek, ir miesa. Ķermenis kā pēdējais bastions, kurā atduras gumijas lodes un steki, cietināti zābaku purngali un necilvēcīgums. Tas viss drupina šo aizsargjoslu kripatu pa kripatai. Kā uzsver teātra pētniece Lara Šalsone, šādos gadījumos teātris nav vis politisko norišu atainotājs, bet gan tādos brīžos top par tiešu politiskā aktīvisma izpausmi. Iekļaujot šo performanci festivāla programmā, “Homo Novus” aizlienē teātra spēles laukumu atklātam protestam pret pastāvošo situāciju autoritārai valstij, no kuras Latviju šķir tieši viens solis pāri robežlīnijai.

“…bet karojot mēs gribam mieru, nekas vairs neliekas tik svarīgs [..] karu turpinot, mēs sakām – tas nav no manis atkarīgs.” Tā savulaik dziedāja Helēnas Kozlovas samtaini zemā balss. Protests ir vientuļa māksla, kas prasa daudz vairāk drosmes un spēka nekā uz augšu pacelta īkšķīša ikonas nospiešana sociālajos pinekļos. Un pārliecība, ka kāds cits jau uzdrīkstēsies manā vietā, iespējams, ir tieši šis viens solis par maz, lai pasaule mainītos uz labo pusi.

Avots: LSM