Raug, trīs zeķes, divas bikses, garā baika, siltā jaka; dušā negāju, matus negriezu, klusāk dziedāju, seklāk elpoju. Un pie tāda manis nāci, durvīs nostājies un teici: “Kad kniebējs kniebj, kad kniebējs kniebj, kad kniebējs kniebj, kad kniebējs kniebj – kopā siltāk.”

Šī ir daļa no teksta, ko Klāvs Kalnačs dzied grupas “Nielslens Lielsliens” dziesmā “Kad kniebējs kniebj”, vārdus atļāvos patvaļīgi pārrakstīt šādā formā. It kā vēl par agru, lai skandētu šo mantru, it kā vēl tikai septembris, bet fiziski un psiholoģiski sals jau sācis rāpties iekšā dzīvoklī. Mani satrauc gaidāmā ziema. Neskaidrību par gaidāmo ekonomiskās situācijas saasinājumu valsts vadītāji nav spējuši kliedēt, priekšvēlēšanu diskusijas rada vairāk bažu nekā iedrošinājuma, un kaut kur fonā vēl rēgojas vīrusa ēna.

Kādā īpaši pesimistiskas krāsas rītā piezvanīja viens no tuvākajiem draugiem un ar dziedinošu dzīvesprieku ziņoja par pēkšņu negaidītas sajūtas uzplūdu, sacīdams – viss būs kārtībā; ja vajadzēs, saspiedīsimies visi pie krāsniņas laukos. Sāku domāt – varbūt tiešām lasīsim grāmatas, ēdīsim kartupeļus, tiksim līdz pavasarim. Pēdējo gadu jukas var skatīt kā piedzīvojumu, taču tikai tad, ja iekšējos krājumos ir pietiekami daudz cerības.

Šajā brīdī vēlos publiski atzīties mīlestībā festivālam “Homo Novus”. Par spīti visam, kas notiek apkārt, tas pēdējo nedēļu laikā manas mentālo spēku rezerves ir uzpildījis ar iedrošinājumu un siltumu. Pat baltkrievu mākslinieka Igora Šugaļejeva izrādes “375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams” emocionāli dedzinošais ceļš caur bezcerību vardarbīgas varas noziegumu priekšā atgādināja par šķietami zināmu, taču apstulbinoši spēcīgi pasniegtu atklāsmi – pat visdziļākajā bedrē ir iespējama solidaritāte.

Viena no “Homo Novus” producentēm, mūsu autore Santa Remere, šīgada ievadvārdos rakstīja: “Festivāla programma neizglābs pasauli, taču mēs varam piedāvāt drošu vietu, kur uz brīdi apstāties un iztēloties jaunu ceļu, pa kuru doties pretī dzīves piepildītai realitātei.” Santas un pārējo “Homo Novus” veidotāju uzmanīgā, iejūtīgā attieksme pret pasauli man kalpo par bākuguni, kurai sekot, un šie vārdi precīzi sabalsojas ar to, kā redzu “Satori” lomu šobrīd. Jo grūtāki laiki, jo vairāk mums jārūpējas par to, lai justos droši. Kopā siltāk.