Laiks ir esības plūsma, kuru nav iespējams ne notvert, ne aptvert, ne izzināt, kur tā sākas un kur beidzas, un vai vispār beidzas. Bet varbūt kādam ir priekšnojauta par to? Varbūt kādam ir spēja izzināt un pazīt laiku?

Metafora, kurā vislabāk uztvert laika būtību, izsenis ir bijusi upe. Itāļu multimāksliniece Kjāra Bersani izvēlējusies citu metaforu. Kjāra “piedāvā skatītājiem doties viņai līdzi dūmakā, lai nokļūtu laikā, kam vēl nav vārda, kam, iespējams, nekad nebūs vārda…” [1]

“Dūmaka” – tā saucas itāļu mākslinieces, dzejnieces, laikmetīgo deju dejotājas un aktrises Kjāras Bersani performance.

Kjāra ir deviņdesmit astoņus centimetrus gara un pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa par sevi saka:

“Es esmu rakstniece un māksliniece ar invaliditāti… Dzīvot ar invaliditāti nozīmē dzīvot dažādos laikos. Laikā, kad doties uz tualeti, laikā, kad jābrauc ar vilcienu, kad jāģērbjas, jātīra māja… Laikā studijām, laikā darbam teātrī un laikā, lai koncentrētos, kas man ar manu enerģijas daudzumu nebija ilgtspējīgs.” [2]

Kjārai dzīve savā ķermenī nozīmē citādu laika izjūtu nekā tiem, kuri ir miesā veseli, kuri var brīvi pārvietoties telpā, bet laiku pamana tikai tad, kad tas šķietami velkas vai šķietami skrien.

Kustības Kjārai prasa piepūli, pat sagādā sāpes. Varbūt tāpēc Eiropā pazīstamā māksliniece tik dziļi un pamatīgi ir izjutusi laiku. Tas ir ciešanu paradokss.

Ar dzejas, skaņas, gaismas, balss un sava ķermeņa valodu autore aicina klātesošos ieskatīties dziļāk laikā – dūmakā, kas izrādē simboliski izplatās ap performances dalībniekiem. Sirreālas skaņas, kas atgādina ūdens pilēšanu, un gaismas impulsi piepilda dūmakaino telpu. Vadot klātesošos uz “laika sākumu”, no zemes līmeņa augšup ceļas Kjāras balss:

“Es tev pastāstīšu, kā tas varēja notikt, kā tas būs, ja beigu galā kļūdas dēļ viss atkal sāktos no jauna. Šādi tas viss sākās. Mirdzēja auksti punkti, nekustīgi, blīvi. Ja vēlies tos redzēt, aizmet acis no pasaules prom. Aizmirsti par nerviem, impulsiem, asinsvadu sistēmu. Jo tolaik nekā no tā visa vēl nebija. Ej un meklē tos tālumā.” [3]

Klausoties ritmiskajā Kjāras balsī, neviļus iztēlē nonācu līdz radīšanas stāstam, kurā Dievs radīja visu – arī laiku. Bez reliģiozitātes, bez vienīgās patiesības prezumpcijas pieskaņas Kjāra dzejā izstāsta savu šī stāsta interpretāciju:

“Notika tā, ka gaismai ar sevi vien nepietika, un tā sāka starot no iekšpuses – atkal un atkal. Tā atmaskoja personīgo tumsu un piepildīja to atkal un atkal. Tā izraka degošus tuneļus – atkal un atkal. Tā saplēsa kodolu un sagriezās atkal un atkal. Tā atvēra plaisas, izplūda kā lava – atkal un atkal. Tā urba pati sevi un gaismu, nemierīga un godkārīga, atkal un atkal….” [4]

Tas ir Kjāras stāsts, Dūmakas cilvēka stāsts, kurš šajā maigi zilajā parādībā – dūmakā – spēj saskatīt visu daudz dziļāk un skaidrāk nekā mēs, kuri atnācām uz izrādi paši savām kājām un pēc izrādes tā arī aiziesim.

Tie, kuru locekļi ir veseli, kuri spēj staigāt vertikālā stāvoklī un kuru galvas lepni paceļas virs dūmakas, bieži vien nepamana tās mazos, sirdsskaidros iemītniekus, kuri pieliekušies tuvu zemes līmenim un sajūt “tā spēcīgo smaržu un sakņu neizdibināmos ceļus” [5], pieliekušies tuvāk vietai, kur paslēpies laiks, kam nav nosaukuma. “Tur,” saka Kjāra, “es nevaru salūzt, nav nekā augsta un nekā zema. Grīda nešķiet biedējoša.” [6]

Krītainu tvaiku piepildītajā telpā pilienu smalkuma mūzika pieņemas spēkā, savijas ar vārsmām, kas plūst caur Kjāras lūpām kā laiks: “Tuksnesī var viegli pazaudēties, skaistumā var viegli pazaudēties. Šajos griezumos savukārt es atrodu sevi. Plaisās, malās, kurām var pieskarties, zemes aizās, brūcēs, lūzumā.” [7]

Kjāras augums ritmiski izslīd no ratiņkrēsla apskāvieniem. Kjāra dejo. Tas ir citādi, nekā dejojam mēs, kas staigā vertikāli. Viņa dejo laikā, kuru var piedzīvot tikai Dūmakas cilvēki. Šķietami neglītajā atklājas daiļais. Ar apbrīnu vēroju, cik viegli un plastiski, rībot mūzikai, viņa pārvieto savu ķermeni pa grīdas dēļiem, fascinējot klātesošos ar patiesumu un kailumu. Ar visu savu vibrējošo augumu Kjāra stāsta par laika izjūtu:

“Pirmais uzsprāga akmens un kļuva par vulkānu, klints vārījās kā ūdens, un trīcošajā zemē mēs pamanījām kaulus, mēs jutām, kā tie vibrē…. Pirmā kontūra tā bija mūsu, tā bija īstā… horizontāla kopš dzimšanas, vertikāla pēc izvēles.” [8]

Horizontāle un vertikāle šajā performancē ir pati Kjāra – mazs cilvēks ar lielu sirdi, ar jūtīgu dvēseli kā trauslu trauku, kurā iemājojusi gaisma un kuram cauri plūst laiks.

Viņa mums, klātesošajiem, stāsta par laiku, kuru vislabāk izjūt horizontālie kopš dzimšanas un vertikālie pēc izvēles. Viņi ir mūsu laika izpratnes ass. Bez viņiem mēs esam vertikāli kopš dzimšanas, bet kļūstam horizontāli pēc izvēles.

Performance izskanējusi.

Kāda skatītāja, dūmakas vāla apņemta, salikusi rokas kā lūgšanā. Šķiet, ka neapzināti. Bet varbūt lai satvertu nesatveramo?

[1] Teksts no starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmas.² https://oife-org.translate.goog/2020/08/01/artists-with-oi-chiara-bersani/?_x_tr_sl=en&_x_tr_tl=lv&_x_tr_hl=lv&_x_tr_pto=sc
[3] Teksts no izrādes “Dūmaka” programmas.
[4] Turpat.
[5] Teksts no starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” programmas
[6] Teksts no izrādes “Dūmaka” programmas.
[7] Turpat.
[8] Teksts no izrādes “Dūmaka” programmas.

Avots: Satori