Blogs
Ko darīt, ja atpazīsti sevi, lūkojoties nakts tumsā?
Diāna Ponaskova | 06 09 2022 | Recenzija
Kjāra Bersani ir itāļu māksliniece un režisore, kas darbojas vizuālajā un skatuves mākslā. Savā radošajā darbībā viņa pēta un savij laikmetīgo deju un teātri. 2018. gadā Kjāra ieguva Itālijas augstāko teātra apbalvojumu – “Ubu” balvu – kā labākā jaunā aktrise līdz 35 gadu vecumam. Māksliniece piedzīvo kustību traucējumus retā formā un savās performancēs interpretē tos simboliskā vēstījumā par radošo brīvību. Kjāra nirst prāta nakts tumsā, lai vērotu to no dzelmes. Viņas meklējumi transformējas jaunā izteiksmes formā, kurā dzīvnieciskā dvēsele nerimstoši pulsē un plešas, līdz izlaužas redzamībā.
Kjāra ir skatuves centrs. Fliteru kleita ir zvaigžņotā debesjuma atspulgs. Skatītāju acis ir vērstas tikai uz viņu. Silta gaisma pustumsā lēni atklāj mākslinieces aprises uz neliela, sudrabota podesta. Sāniski guļošs siluets, smalks un neierasti veidots ķermenis sāk elpot. Skan dziļas un gaisu kampjošas ieelpas, skatītāji vēro katru kustību ar piesardzību un spriedzi. Dvēsele ir aizsprosts, un tajā mītošais dzīvnieciskais impulss raujas laukā ar inerci – tā es pirmajās minūtēs uztvēru Kjāras tēlu.
Ieelpa, izelpa, ieelpa, un viņas roka tver tukšumu kā spārns bez vēja brāzmas. Atdzimšana vai pārdzimšana? Dvēsele pulsē, un kļūst arvien smagāk to izturēt, ķermenis alkst, un tam slāpst, tas jautā, tas satur kopā vētru. Māksliniece lēnām kustībām transformē iekšējo pulsāciju skaņā, līdz izelpas kļūst par žēliem vaidiem, kas pielūdz cerību, bet nevar to aizsniegt. “Wh–aaa-il” atskan jautājoša dzīvnieku skaņas imitācija. Viņa nesauc mūs. Viņa neredz mūs. Viņa ir pilnīgi viena ar seju pret zemi un sakļautiem spārniem. Apkārt ir neaizskaramības kupols, bet mēs esam ārpus tā. Tad atskan “Wait, wait, wait…”* un “Why, why, why…”**. Viņa kliedz savā iekšējā cietoksnī, un katrs kliedziens ir piesātināts ar emociju zibeņiem.
Kulminācija ar izmisušiem balss triecieniem un elektrizētiem roku vēzieniem satver skatītājus tik cieši, ka performances nobeigumā, kad Kjāra lēnām ver vaļā acis, visi gaida atrisinājumu. Te viņa ir – redzamībā, atbildē un atdzimšanā, bet visi turpina gaidīt. Kjāra sajūt skatītāju apjukumu un nespēju aprast ar pārrauto saikni un lēnām atgriežas sākotnējā stājā, kurā atkal ir vienatnē.
Kjāras tēlu ir iedvesmojis Mihaila Fokina stāsts par mirstošo gulbi. Mākslinieces ķermenis ar savu šķietami pārāk neparasto fizisko veidolu simbolizē protestu un manifestē citādības pieļaušanu mākslā.
Vērojot sevi skatītājas lomā, es jutu apbrīnu par mākslinieces drosmi izārdīt barjeras starp sevi, auditorijas gaidām un klasiska tēla interpretāciju. Viņa bija pati tieši tik lielā mērā, cik iespējams. Trausla, bet spēcīga. Nepadevusies. Visas acis uzlūkoja Kjāru, kad viņa gaidīja mūs aizejam. Performances nobeigums ilgi palika manā prātā, jo atklāja arī vērotāja jutību, baidoties pārraut saikni. Viņa ielūkojās acīs katram, mirklīgi jautājot: un kas esmu es? Vai es mirstu vai pārtopu? Kāds ir mans dzīvnieka kliedziens?
- Pagaidi, pagaidi, pagaidi…
- Kāpēc, kāpēc, kāpēc…
Avots: Satori